Ziemassvētki “Dzejas tējnīcā”

Lai arī vēl arvien kontaktējamies attālināti, svētki ir un paliek un tradīcijas tiek turpinātas. 16. decembra vakarā virtuālajā Zoom “Dzejas tējnīcā” pulcējās tie skolēni – mūsu rakstnieki, kas arī šajā laikā savas domas un emocijas pieraksta vai nu dzejā, vai prozā. Selīna, Amanda, Beāte, Eva, Elizabete un Krišs ar sava vārda mākslas pieskārienu ļāva sajust visdažādāko emociju gammu – no prieka līdz sāpēm. Pa to laiku klusiņām bija pielavījies Dzejas rūķis, kas, to visu noklausījies, atzina, ka dāvaniņas jau ir nopelnītas, tāpēc dzejolītis no galvas šoreiz nebūšot jāskaita. Bet kādas dāvanas tad gribētu, ja varētu izvēlēties, kā Māra piedāvāja M. Zālītes lugas “Pilna Māras istabiņa” tēliem?

“Es lūgtu uzdrīkstēšanos. Esmu visai trausls ziediņš, kurš tikai pamazām sāk atvērties, tāpēc arī es pati ļoti vēlos uzdrīkstēties. Uzdrīkstēties darīt to, ko esmu vēlējusies, bet kam pretī stāvējuši iedomāti šķēršļi. Uzdrīkstēties pašai sev neiespējamo. Man nav vajadzīgas burvestības, lai iegūtu, ko vēlos. Pietiek tikai ar nelielu ’'piebikstīšanu’', lai es sevi ievestu ceļā, kuru gribu mērot.” (Amanda)

“Es vēlētos saņemt “empātijas lakatiņu”, kas man ļautu labāk izprast cilvēkus, lai nebaidītos palīdzēt viņiem un izrādītu kaut mazāko laipnību.” (Beāte)

“Ja man būtu viena vienīga iespēja lūgt dāvanu varenajai Mārai, es noteikti lūgtu laiku - laiku dzīvot tik ilgi, līdz esmu paveikusi visu iecerēto, līdz esmu izdzīvojusi visu iekāroto.” (Eva)

Visi vienojāmies, ka svarīgākās ir nemateriālās vērtības. Emocionāli spēcīgi mūs uzrunāja Krišs ar savu literāri muzikālo lasījumu “Atkal”. Tieši tāpēc šajā īpašajā Ziemassvētku laikā aicinām nepaiet garām tiem, kam sāp, jo šajā likumu, norādījumu, pieņēmumu un noteikumu pasaulē pats tīrākais, gaišākais un dzidrākais ir tieši sirdsbalss tonis, tādēļ biežāk ir vērts ieklausīties, ko jūt mūsu sirds.


90 views

Recent Posts

See All